EVERYTHING'S TEMPORARY

Better don't askNext pageArchive

suicideblonde:

Ellen von Unwerth
un-gif-dans-ta-gueule:

On garde le rythme
View Post

Viņa sēdēja sastingusi. Auksta. Kā lāsteka, kas sasalusi, aukstajam gaisam tverot katru lāses pilienu. Vēsums, kas viņu pārņēma, vairs nebaidīja. Siltums vairs nelikās vilinošs, drīzāk pat traucējošs. Katra aukstuma radītā trīsa viņas ķermenī lika saprast, ka viņa vēl ir dzīva, ka viņa vēl elpo, viņa vēl mīl…

-Tu mani gaidīsi?

-Cik vien ilgi vajadzēs…

-Ilgosies?

-Kamēr vien būsi prom…

Vecrozā vilnas džemperis nedaudz grauza ādu, bet nu jau tā bija pierasta sajūta. Viņa uzrotīja piedurknes augstāk, lai sajustu vēsos vēja pieskārienus savai ādai. Viļņu šalkoņa nu jau kā veca plate skanēja viņai galvā, vairs neizraisot to agrāko miera sajūtu. Miers bija pagaisis. Pazudis. Tā vietā liels un bezgalīgs tukšums, kas grauza viņu arī no iekšpuses kā viņas vilnas džemperis…


___________________________

Īsti nezinu, vai vajag nobeigumu. Rakstīts kādā vasaras naktī, kad ticība sev bija nedaudz pagaisusi. Arī šobrīd tā ir pagaisusi, bet es zinu, ka viņa nāks atpakaļ. Ar daudz spēcīgāku vilni un paliks uz mūžiem. Tāpēc nododu šo sen glabāto melnrakstu, lai kliedētu savas šaubas…

sunday love

andrijauska:

Be yourself not just for yourself 
m3zzaluna:

couples dancing despite the rain on the squares from bastille to nation, for the july 14th national holiday, paris, august 14, 1951
photo by keystone-france (via getty images)

Wicked game

Aiz loga jaušamas rudens vēsmas. Saulīte silda, tomēr ir mānīga, jo stafeti pārņem vējš un spirdzinošais dzestrums. Daba gatavojas iemigt, vēl pēdējo reizi parādot savu krāšņumu ar košajām krāsām. Un tā vien liekas, ka arī cilvēki gatavojas šim nedaudz /vai pat ļoti/ drūmajam gadalaikam. Galvā tiek pārcilāts viss izdarītais un neizdarītais, darbi un nedarbi, piepildītās un nepiepildītās vēlmes, kā arī vecās un jaunās mīlestības un vēl, vēl, vēl… 

Man rudens ir pārdomu laiks  un, liekas, ka mans rudens jau ir sācies. Pavisam neapzināti es sevi moku ar domām, kuras man vajadzētu izmest no galvas, jo tās nav manas. Skatos no malas un liekos sev sveša, jo kāpēc gan lieki sevi spīdzināt, ja patiesībā viss ir skaisti? Laikam jau tas ir tāds mans errors, no kura es neprotu atbrīvoties. Un tad tas viss pārvēršas spēlē bez noteikumiem, tikai ar vienu jautājumu - cik liels ir mans sevis spīdzināšanas limits? 

Laikam jau, ka bezgalīgs…